Riekstkalni, medelynas

Pekanrieksts mūsu apkārtnē ir eksotisks koks, kura dzimtene ir Ziemeļamerika. Mūsdienās pekanrieksti veiksmīgi aug Ziemeļamerikā, Vidusāzijā, Eiropā un Krimā, bet īpaši salizturīgas formas aug Kanādā un dažos Krievijas reģionos.

Parastais pekanrieksts jeb Carya Illinoinensis pieder pie Hickory ģints un riekstkoku (Juglandaceae) dzimtas. Labvēlīgos apstākļos dzīvo līdz četrsimt gadiem. Pekanriekstu augstums sasniedz sešdesmit metrus ar plašu un skaistu vainagu. Koka stumbrs taisns, klāts ar viegli ieplaisājušu gaiši brūnu mizu. Vecaiem kokiem stumbra diametrs var sasniegt pat trīs metrus. Pekanriekstu lapas ir 30 – 50 cm lielas ar 11 – 17 lapiņām. Augļi ir ēdami. Tiem ir iegarena forma līdz pieciem centimetriem gara. Pekanriekstiem ir salda garša un bagāts vielu saturs. Augļu nogatavošanās notiek septembrī un oktobrī.
Pekanrieksts pieder pie mazprasīgiem augiem. Tā saucamās – ultra ziemeļu šķirnes droši iztur diezgan zemas temperatūras līdz -36 grādiem, kā arī labi pārnes sausumu un neauglīgu augsni.
Pekanriekstkokiem ir daudz noderīgu īpašību. Tā koksne, pateicoties tā augstām kvalitātes un vizuālajām īpašībām, tiek izmantota mēbeļu rūpniecībā. Augļus izmanto pārtikas rūpniecībā, medicīnā un kosmetoloģijā. Pekanrieksti ir ļoti barojoši, tāpēc tos izmanto kā pārtiku apetītes zuduma, spēka un noguruma gadījumos. Pietiek tikai ar dažiem kodoliem, lai organismu papildinātu ar barības vielām, jo tajos ir arī daudz noderīgu elementu (kālijs, fosfors, dzelzs, cinks, magnijs, kalcijs un vesela grupa vitamīnu). Tieši tāpēc pekanriekstus izmanto arī medicīnā. Mūsdienās zinātne atzīmē pekanriekstu labvēlīgo ietekmi vēža ārstēšanā.
Riekstu eļļu lieto pret saaukstēšanos, galvassāpēm, imūnsistēmas stiprināšanai. To lieto arī losjonu un kompresu veidā, ārstējot saules apdegumus, kairinājumus, kukaiņu kodumus.Turklāt eļļa lieliski baro ādu.
Bet, neskatoties uz tik lielu noderīgo īpašību skaitu, koks mūsu reģionā nav ļoti izplatīts. Un tas galvenokārt ir saistīts ar zināšanu trūkumu par pekanriekstu audzēšanu.
Pekanriekstam patīk auglīgas, irdenas, labi drenētas augsnes. Vissvarīgākais nosacījums tās audzēšanai ir pareiza stādīšanas vietas noteikšana. Šiem kokiem ir raksturīgs liels augums (50-60 metri) un plašs vainags. Tāpēc, stādot stādus, šī īpašība ir jāņem vērā. Lai stādi labi augtu un attīstītos, tie jāstāda labi apgaismotā vietā, un pirms stādīšanas augsne jāpabaro ar kompostu. Pirmos trīs gadus pekanrieksts aug diezgan lēni. Sākotnējā stadijā stādi pastiprināti veido sakņu sistēmu un tikai pēc tam paātrinās stāda virszemes daļas augšana. Koki tiek stādīti stādīšanas bedrēs, kuru izmēram jābūt vismaz pa sešdesmit centimetriem dziļumā un platumā. Augsni ap stādu ir ieteicams regulāri muļčēt un barot ar kompostu, kā arī pirmos trīs gadus ziemas periodā pasargāt no spēcīgām salnām un vējiem.
Mūsu stādaudzētavā audzētie pekanriekstu stādi ir tā saucamā – ultra ziemeļu pekanriekstu forma. Vēsturiski pekanrieksts ir vērtīgs dienvidu rieksts ar izcilu garšu. Mūsu pekanriekstu koku augļi pēc garšas ir identiski un tiem ir plānas čaumalas. Salīdzinot ar dienvidu kolēģiem, tiem ir 2 reizes mazāks riekstu izmērs, bet salizturība ir daudz augstāka, līdz -36 grādiem, kas ļauj to audzēt daudz tālāk uz ziemeļiem, nekā tas vēsturiski aug. Mūsu valsts augšanas apstākļos augiem nav kaitēkļu un tie nav uzņēmīgi pret slimībām.